2008. gadā no Vācijas nelielā skaitā ieveda Haidšnukes ragainās pelēkās aitas. Tās ir aklimatizējušās, jau izaudzēti pēcnācēji. Šīm kažokādu aitām raksturīga 180 – 200 % auglība (divi trīs jēri metienā), smalka kaulu uzbūve, neliela muskulatūra (aitu mātes sver 50 – 55 kg, vaislas teķi – 70 kg), vairāk piemērotas ekstensīvai saimniekošanai dabiskos apstākļos. Vācijā dēvētas par purva aitām, jo tām ir stipras kājas un nagi, ar ko lielākā daļa smago šķirņu aitu nevar lepoties. Tēviem ir diezgan lieli ragi, tie atgādina muflonus. Vilna līdzīga Romanovas šķirnes aitām – ir rupjvilna, akots, dūnas. Vācijā diezgan populāras ir arī Haidšnukes baltās aitas, kam dūnas un akots ir baltā krāsā.
Aitām ir pietiekami garš meklēšanās laiks, tāpēc divos gados var atnesties trīs reizes. Jērus ieteicams atšķirt pēc iespējas ātrāk, lai aitu māti atkal varētu aplecināt. Vienreiz aplecina meklēšanās sākumā (jūlijā), otrreiz – meklēšanās beigās (novembrī).
Jēru dzīvsvars ir 15 – 20 kg, liemeņa svars 9 – 16 kg, gaļa ir garšīga, vietējā tirgū pieprasīta. Diemžēl šī šķirne nav iedalīta gaļas šķirņu grupā, jo jēru liemeņi ir mazi un neatbilst Eiropas standartiem, stāsta LLU Lauksaimniecības fakultātes Agrobiotehnoloģijas institūta asociētā profesore Daina Kairiša. Dzīvniekus saimniecībā var izmantot dabiskai noganīšanai, lai uzturētu ainavu un vidi, neļaujot platībām aizaugt.
Avots